Līvu tauta

Līvu savienība.
Domu dibināt savu sabiedrisko organizāciju līvi sāka īstenot jau 1922. gada vasarā, kad līvi - Kārlis Stalte un Didriķis Volganskis kopā ar igauņu folkloristu Oskaru Loritsu, somu valodnieka Lauri Ketonena rosināti, sāka rakstīt statūtus. Tie apstiprināti Liepājas apgabaltiesā un reģistrēti 1923.gada 17.februārī. Līvu savienības dibināšanas sapulce notika 1923.gada 2.aprīlī, Mazirbē .
Līvu savienības statūtos, kas rakstīti 1922.gadā, bija noteikti šādi uzdevumi 1. Uzturēt līvu valodu, 2. Izplatīt līvu vidū zinības un izglītību, 3. Palīdzēt uzlabot līvu ekonomisko un sociālo dzīvi.
Pirmais “Līvu savienības” priekšsēdētājs bija Kārlis Stalte, bet pēc tam – Mārtiņš Lepste (no 1924. – 1933.g.), Didriķis Volganskis (no 1933. – 1936.g.) un Pēteris Breinkopfs.
Jau pirmajā gadā tika panākts, ka četru Ziemeļkurzemes ciemu skolās bija iespējams mācīties līvu valodu. Drīz sāka darboties arī līvu jauktie kori. 1921. gadā Tartu tika izdota “Pirmā lībiešu lasāmgrāmata”. Līdz 1926.gadam tika izdotas piecas lasāmgrāmatas. Nozīmīgs savienības veikums – mēnešraksta “Līvli” izdošana līvu valodā no 1931. līdz 1939.gadam, bet vislielākais sasniegums – Līvu tautas nama uzcelšana Mazirbē pēc somu arhitekta E.Hutunena projekta. Plāksnē pie nama ieejas ir šāds vēstījums : “Šo namu ir lībieši cēluši ar savas tēvzemes Latvijas un savu radu tautu – somu, igauņu un ungāru palīdzību ”. Ekonomikas jomā savienība kārtoja ar zvejniecību saistītus jautājumus.
1940.gadā padomju okupācijas vara aizliedza “Līvu savienības” darbu un Līvu tautas namu nacionalizēja. Tā tika atjaunota 1988.gada 26.novembrī ar nosaukumu “Līvu kultūras savienība”, vecākā – Ieva Neilande. Agrāko nosaukumu – “Līvu savienība – Līvõd Īt” atjaunoja 1993.gada 20.februārī.
Organizācijā darbojas piecas reģionālās nodaļas – Rīgā, Kolkā, Mazirbē, Ventspilī un Dundagā. Savienībai ir savi statūti, zīmogs, rēķins bankā. Tā oficiāli reģistrēta LR Uzņēmumu reģistrā. Darbu vada kopsapulces vēlēta valde un valdes priekšsēdētājs: no 1994. – 1996.g. – Gunārs Matisons, no 1996.g. – Aldis Ermanbriks.
…