Personas dzimuma, vecuma un izglītības nozīme uzrunas formu izvēlē

Katrs cilvēks uzrunā otru īpašā, tikai sev raksturīgā veidā un, citējot Jāni Sīli: “Uzrunas veids, šis šķietami niecīgais valodas milzu ēkas ķieģelītis, uzmanīgam vērotājam par runātāju un uzrunāto atklāj daudz ko tādu, kas tālu pārsniedz valodas strukturālās robežas- tas atšifrē dialoga partneru sociālo stāvokli, vecumu, izglītības līmeni, audzināšanas īpatnības.”1 Tam piekrītu- uzrunu pētīšana patiešām ir labas psiholoģijas un sociolingvistikas studijas.
Pēdējos gados bieži ir izskanējusi doma par divu uzrunas formu tu un jūs atmešanu latviešu valodā, ņemot vērā Amerikas, Lielbritānijas un citu valstu pieredzi. Taču daudzi cilvēki tomēr vēlas abas formas saglabāt, atstājot sev iespēju tādā veidā distancēties no nevēlamām personām. Savā darbā centīšos apskatīt šo problēmu gan no teorētiskā, gan arī no praktiskā, t.i., aptaujāto cilvēku skatu punkta.
Uzrunas formas sevī ietver ne tikai vietniekvārdus tu un jūs, bet arī cilvēka vārdu vokatīvā, deminutīvus un citus uzrunas veidus. Manā darbā akcents likts tieši uz vietniekvārdu lietojumu, tomēr neaizmirstot arī pārējās uzrunas formas.
Kursa darba pamatā ir 60 anonīmas anketas ar jautājumiem par uzrunas formām, to izvēli un lietošanu. Anketā ir 20 jautājumi (15 slēgti un 5 atvērti), no kuriem 4 ir par personas vecumu, dzimumu, izglītību un nodarbošanos. Anketēšana veikta 2000. gadā Kurzemē, aptaujājot dažāda vecuma, izglītības un sociālā stāvokļa cilvēkus. Tika izdalītas 5 vecumu grupas: 15-24, 25-34, 35-49, 50-64, 65 un vairāk gadu. No katras vecuma grupas tika iztaujāti 6 sieviešu un 6 vīriešu dzimuma pārstāvji.
Kursa darbā ietilpst teorētiska daļa par uzrunas formu īpatnībām un tradīcijām dažādās valstīs un anketu analīze, skatoties no dzimuma un vecuma un izglītības viedokļa. Teorētiskajam apskatam pārsvarā izmantoju I. Puķes, J. Sīļa, L. Lauzes, R. Fasolda un S. Lasilas atziņas. Anketas analizējot, esmu procentuāli apkopojusi aptaujāto cilvēku viedokli par dažādiem anketas jautājumiem, piemēram, vai latviešu valodā vajadzētu atteikties no jūs, uzrunājot vienu personu?, vai, uzrunājot savu mīļoto personu, jūs lietojat mīļvārdiņus?, kā jūs veikalā pasauktu pircēju, kurš aizmirsis lietussargu? u.c. Izdarīju arī savus vispārīgus secinājumus par uzrunas tendencēm, nedaudz salīdzinot ar etiķetes noteikumiem.
Bez pamatdaļām darbā vēl ir secinājumi, avotu un literatūras rādītājs un pielikumā- anketas, kuras izmantoju darbu izstrādājot.
1.UZRUNAS FORMAS DAŽĀDĀS VALSTĪS

Uzrunas izvēle bieži saistīta ar etiķeti, tāpēc neliels ieskats etiķetē noteiktajās uzrunas normās.
“Etiķete vienmēr simbolizē sabiedrībā valdošos kritērijus”2- tā raksta Ina Druviete. Šiem kritērijiem jābūt pieņemamiem abām pusēm, taču jāparāda katra indivīda vieta sociālajā hierarhijā. Kādi gan ir šie kritēriji saistībā ar uzrunas veidu? To noskaidroju Sirkas Lasilas “Jaunajā zelta grāmatā”3.
Ar tu drīkst uzrunāt bērnus, radiniekus, draugus, skolas un armijas biedrus, parasti arī darba kolēģus. Darbā gan pārsvarā iepriekš vienojas par uzrunas formu. Arī cilvēki ar kopēju aizraušanos parasti lieto tu. Ja kāds sens draugs vai skolas biedrs ir ieguvis augstu sociālo statusu (prezidents, ministrs utt.), sabiedrībā vajadzētu viņu uzrunāt ar jūs.…