Andrejs Eglītis (1912 – 2006) ir latviešu tautas „sirdsapziņa”. Par to liecina ne tikai viņa paustās idejas, bet arī latviešu tautas, kultūras mantojuma kopšana trimdā. Neizsakāma mīlestība pret tēvzemi ir viņa dzejas vadmotīvs.
Jau pirmajos krājumos „Zelta vālodze” un „Varavīksna” , kas izdota 1939. gadā, kā viena no pamatpazīmēm, kas piemīt A. Eglīša dzejai, ir mīlestība pret tautu, Latviju un sievieti. Kaislība un maigums, mierīga idilliska vide, trauksme un jūtu izvirdums, jauneklīgs spars un sapņains klusums, tas viss aumaļām plūst no katras dzejas rindas šajos divos krājumos, piemēram, dzejolis „Pirmais pērkons”: Kad pirmais pērkons dobji grauj,/ Dievs linu autos kājas auj - / Un, kur tas klusos soļus liek, / Viss maigiem asniem nosēts tiek. Šajā pantā dzejnieks apvieno mieru un trauksmainību – Dieva miers un pērkona trauksmainību. …
