-
Tiesības uz dzīvību problemātiskā pasaulē
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| 2) | Ievads | 3 |
| 3) | Aborts | 4 |
| a) | Kas ir aborts Latvijā | 4 |
| b) | Aborta iespējamās sekas | 4 |
| c) | Sievietei ir tiesības izvēlēties abortu | 5 |
| d) | Ja nu | 5 |
| e) | Abortu nepieciešamība | 6 |
| 4) | Nāvessods | 7 |
| a) | Sods | 7 |
| b) | Pret nāvessodu | 8 |
| c) | Par nāvessodu | 9 |
| d) | Vai Latvijā ir nepieciešamība pēc nāvessoda | 10 |
| 5) | Eitanāzija | 11 |
| a) | 1. Viedoklis | 12 |
| b) | 2. Viedoklis | 13 |
| c) | 3. Viedoklis | 15 |
| d) | Argumenti par un pret eitanāziju | 16 |
| e) | Vai eitanāziju legalizēt | 17 |
| 6) | Secinājumi | 18 |
| 7) | Izmantotās informācijas avotu saraksts | 19 |
Secinājumi:
Referāta tēma bija tiesības uz dzīvību problemātiskā pasaulē. Kur es apskatīju aborta, nāvessoda un eitanāzijas nepieciešamību. Jautājumi, kuros tiek apspriesta citu dzīvība, vienmēr ir bijuši strīdīgi. Lai kādam viedoklim pievienotos, arī pretējais viedoklis nebūs gluži nepareizs. Jo šie visi jautājumi vairāk vai mazāk atkarīgi no tā cik augsts ir morālais līmenis katram, kas meklē atbildes.
Aborts:
• Nebūtu pareizi to aizliegt vispār, jo ir sociālie vai ar veselību saistītie gadījumi, kad mātei gribot, negribot, ir jāizvēlas starp savu dzīvību un dzīvi un augļa.
• Jebkuras valsts pienākums būtu izglītot sabiedrību par aborta alternatīvām. Tādejādi samazinot abortu skaitu, kas veikti kā izsargāšanās metode.
• Valstij un sabiedrībai būtu jāaizsargā gan mātes, gan nedzimušo bērnu tiesības uz dzīvību un dzīvi. Katru gadījumu skatot individuāli un meklējot katrai situācijai vislabāko risinājumu.
Nāvessods:
• Soda mērķis ir sodīt personu par izdarīto noziedzīgo darbību, bet jo īpaši veikt resocializāciju, tādejādi piespriežot nāvessodu, tiek parādīts, ka ar šo cilvēku mēs vairs neko nespējam iesākt.
• Ar vien vairāk un vairāk pasaules valstu atceļ nāvessodu, kā bargāko soda veidu.
• Tomēr arī mūsdienās nāvessoda piespriešana ir pilnīgi reāla.
Eitanāzija:
• Neatkarīgi no tā vai eitanāziju atbalsta vai nē, iesaistītās puses ir vienisprātis, ka cilvēkam ir jābūt nodrošinātai paliatīvai aprūpei tik augstā līmenī, lai nebūtu nepieciešana eitanāzija.
…
Izstrādājot vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, tika apstiprināts, ka tiesības uz dzīvību ir fundamentālās tiesības, augstākās tiesības. Tomēr dzīvības aizsardzības jautājums vienmēr radījis domstarpības reizēs, kad tiek spriests par abortu, nāvessoda un eitanāzijas ētiskajiem, reliģiskajiem, juridiskajiem un citiem aspektiem. Aborta jautājums apspriež cik tālu sievietei ir tiesības uz savu ķermeni, un kurā brīdī ari auglim parādās tiesības uz eksistenci. Tādejādi vai būtu pareizi legalizēt abortu, vai tieši pretēji, to vajadzētu aizliegt. Arī jautājumi par nāvessoda nepieciešamību ir strīdīgi un ievilkušies, jo strīdi par nāvessodu ir veci, un arī argumenti, kas tiek lietoti tā atbalstam vai noliegumam, šķiet, paaudzēm ilgi paliek tie paši. Līdz ar to arī diskusija uz priekšu nevirzās. Iespējams, tur jau nav arī, uz kurieni virzīties — tā ir vai nu par politiku, vai morāles spriedumiem, par to, kas ir labi un kas slikti. Un kā zināms katra morāla pareizība izriet no katra paša. Kā var noteikt, ka tik tiešām nāvessods ir vienīgais, visbargākais un pareizākais sods, kad citi soda mēri ir bezspēcīgi? Eitanāzijas jautājums-nomirt, kaut gan varētu turpināt dzīvot?
