Pasaules saimniecības teorijas

Ievads
Saimnieciskās attīstības gaitā radusies starptautisko saimniecisko attiecību kopība, cilvēces saimnieciskā sadarbība. Pasaules saimniecības locekļi ir atsevišķas, saimnieciskās politikas ziņā, patstāvīgas tautsaimniecības, kurās savukārt ietilpst maiņas attiecībām saistītas individuālas saimniecības. Pasaules saimniecības pamatos ir cilvēku vajadzību apmierināšanas nepieciešamība: dzīves apstākļu, vajadzību un to apmierināšanas iespēju dažādība izveidojusi saimnieciskas attiecības pāri nacionālo saimniecību robežām, jo ar nepieciešamajiem metāliem, minerāliem, dzīvnieku un augu valsts produktiem daba ir cilvēci ļoti nevienādi apveltījusi. Ikvienā zemē valda cenšanās attīstīt ražīgos spēkus līdz iespējamai pilnībai un patstāvībai un tai pašā laikā ar savu darbu iekarot sev vietu pasaulē. Reiz sasniegtā dzīves standarta uzturēšanas nepieciešamība veicina preču, kapitāla un iedzīvotāju starptautisko kustību un jo plašu darba dalīšanu; ikvienas nacionālas saimniecības pareizi izvesta ārējās tirdzniecības politika ļauj zemē uzturēt arvien pieaugošu iedzīvotāju skaitu(pasaules iedzīvotāju kopskaits no apmēram 1000 miljoniem 1845. gadā audzis līdz 2100 miljoniem 1935. gadā). No saimnieciskām attiecībām izaug atsevišķu tautu interešu solidaritāte, kas nepieciešama sabiedriska organisma sākumam un progresam. Līdzīgi tautsaimniecības principiem arī pasaules saimniecībā vērojama atsevišķu tautsaimniecību kopdarbība un starptautisko tiesību un aktu regulētāju loma. Mūsdienu pasaules saimniecība atšķiras no agrākās ar kvantitatīvām un kvalitatīvām pārmaiņām un ar starptautisko tiesību pieaugošo nozīmi. Lai gan jau senatnē un viduslaikos pastāvēja stipras valstis un attīstītas saimnieciskās sistēmas, starptautiskās saimnieciskās attiecības aptvēra tikai mazu daļu no zemeslodes.
Straujš pasaules saimniecības progress sākās 19. gs. sākumā sakarā ar lielisko tehnikas uzplaukumu, kas deva iespēju attīstīt rūpniecību un satiksmi, saistīt atsevišķas nacionālas saimniecības ar preču apmaiņu brīvā konkurencē. Satiksmes un transporta līdzekļu lielie ātrumi apvienoja cilvēci arvien ciešāk, samazināja attālumus vistālāko apgabalu starpā un deva iespēju lētos masu fabrikātus piegādāt vistālākās vietās. (Latviešu konversācijas vārdnīca,2003).

…