Nenoliedzami, ka Kurzemes- Zemgales posms mūsdienu Latvijas teritorijā ir bijis viens no spožākajiem, bet joprojām pastāv jautājums, vai šī vēstures laikposma attīstība ir bijusi neparasta sakritība vai tomēr likumsakarīga šīs zemes attīstība.
Šis referāta galvenais jautājums ir visnotaļ izaicinošs, lai to pamatīgāk izanalizētu un mēģinātu saredzēt cēloņsakarības starp Kurzemes hercogistes attīstību, tās pārvaldītāju darbībām un vēsturisko notikumu ietekmi uz to.
Kurzemes hercogiste, pilnajā nosaukumā Kurzemes un Zemgales hercogiste (Ducatus Curlandiae et Semigalliae), bija Polijas-Lietuvas vasaļvalsts, kas no 1561. līdz 1795. gadam pārvaldīja Kurzemi, Zemgali un Sēliju. Hercogistē viena pēc otras valdīja divas dinastijas un pāris ar tām nesaistīti hercogi. Šis vēstures posms mūsdienu Latvijas vēsturē ir īpaši nozīmīgs, jo šī vācbaltiešu valsts mūsdienu Latvijas teritorijā ir nākusi ar īstu valstiska veidojuma pieredzi.
Kad 1562. gada 5.martā Rīgas pilī visu vasaļu un pilsētu pārstāvju priekšā Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers svinīgi novilka mestra mēteli un visas savas valdīšanas zīmes nodeva Polijas Sigismunda II Augusta komisāra rokās, visiem bija skaidrs, ka vecie bruņinieku laiki neatgriezīsies, bet nevienam nebija pat ne jausmas par tiem spožajiem laikiem, ko Kurzemes teritorija nākamo 233 gadu laikā piedzīvos.
Jaunā Kurzemes hercogiste dalījās divās pamatdaļās: Kurzemē ( ar hercoga rezidenci Kuldīgā ) un Zemgalē (ar hercoga rezidenci Jelgavā). Hercogistes apriņķi saucās par pilskungu (hauptmaņu) iecirkņiem. Tādu bija pavisam trīspadsmit. Apriņķu priekšgalā atradās pilskungi (vācu muižnieki), kuri savā apriņķī bija administrācijas un kara lietu vadītāji, kā arī tiesas priekšsēdētāji. Taču attiecības starp hercogu un muižniekiem bija ļoti saspringtas. Polijas karalis bija ieinteresēts vājināt hercoga varu un nostājās muižnieku pusē. …
