Esam izgājuši cauri visam hominīdu attīstības ceļam, bet ir vēl daudzi nenoskaidroti jautājumi, piemēram, ja jau ramapitēks ir bijis neliels pērtiķveidīgs radījums, tad kā iesējams ir tas, ka homo sapiens sapiens tagd staigā taisni izslējies uz divām kājām, ne tā kā pērtiķi sen atpakaļ ar četrām lēkājuši pa koku zariem. Kādās apmetnēs dzīvojuši mūsu priekšteči, ko viņi ēduši, kādus rīkus lietojuši? Mēģināsim noskaidrot kā īsti tas viss noticis. Amerikāņu primatalogs Šērvuds Vošbērns izvirzīja hipotēzi, ka galvenais cēlonis, kas mūsu senčiem hominīdiem lika celties divkājās un staigāt, bija tieši rīku lietošana, lai gan daudz pierādījumu tam nav daudz nevaram izslēgt, ka tas tā nav bijis. Mūsdienās lielu nozīmi mēs piešķiram darbarīkiem, bet cik svarīgi tie ir bijuši ramapitēkam un australopitēkam, droši vien diezgan svarīgi, rīkus var izmantot medībās, pārtikas iegūšanā, aizsardzībai pret plēsoņām, apmetņu ierīkošanai. Ir daudzas lietas par kurām mēs nekad nebūsim īsti pārliecināti, bet par to, ka rīkus, lai arī primitīvus, izmantoja mūsu senči varam būt gandrīz droši. To, ka dzīvot grupā ar citiem ir drošāk, izdevīgāk un ērtāk mūsu priekšteči saprata jau sen. Tieši tāpēc tika veidotas apmetnes, parasti ūdens tuvumā, ēnainākās vietās, lai būtu iespēja paglābties no saules svelmes, par to liek pārliecināties atsegtās apmetnes vietas un racējas Diānas Gifordas rūpīgie pētījumi.…
