19.gs. beigās un 20.gs. sākumā radikāli pārveidojās Eiropas tēlotājas mākslas raksturs. Sākot ar 19.gs. 70.gadiem šīs fundamentālās pārmaiņas ievadīja impresionisms. Pārveidošanās process pastiprinājās, kad 19.gs. 80-to gadu vidū sāka attīstīties vairāki gadsimtu mijas mākslas virzieni, kas noliedza gan iepriekšējā perioda naturālistisko virzienu, gan vairāk vai mazāk no tā izveidojušos impresionismu. Viena no šīs reakcijas izpausmēm bija virziens, kuru tā pārstāvji, laikabiedri un mākslas vēsturnieki nosauca par SIMBOLISMU. Tas bija cieši saistīts gan ar 19.gs. pirmās puses romantisma tradīciju, gan ar gadsimta mijas jūgendstilu, kā arī ar simbolismu literatūrā un dažādiem tā laika garīgās dzīves strāvojumiem, kas bija saistīti ar:
1.ideālistiskās filozofijas atdzimšanu
2.mistisku ticējumu izplatību
3.veidojās negatīva attieksme pret 19.gs. materiālistisko un pozitīvo pasaules uzskatu. Simbolismu apzināti popularizēja franču literāti, 19.gs. 80.gados.
Žans Morāns 1886.g. publicēja virziena manifestu (tendenci, kas parādās šajā laika posmā, apstāsta) un sāka lietot apzīmējumu simbolisms.
Tēlotāja mākslā simbolismu sāka ieviest Albērs Orjē savā rakstā 1891.g., kas bija veltīts gleznotājam Polam Gogēnam.
Albērs Orjē: “Glezniecības, tāpat kā jebkuras mākslas, galējs mērķis nevar būt tieša priekšmetu attēlošana. Tās augstākais mērķis ir paust idejas, lietojot savu īpašo valodu.” (Simbolisma būtība)…
