1.nodaļa „Rūpes par bērnu”
1.)„Kļūt par vecākiem – tā ir spēle ar augstu likmi. Vēl vairāk, veiksmīga vecāku uzdevumu izpildīšana ir principiāls nākamās paaudzes psihiskās veselības nosacījums...” (7 lpp.)
Vecāki ir pirmie, svarīgākie cilvēki, ar ko saskaras bērns. Liels „slogs”, atbildība guļ uz vecāku pleciem, principā, līdz pat mūža galam. No vecākiem ir atkarīgs par kādu cilvēku izaugs bērns. Vecāki ir tie lielie celmlauži, pamatu veidotāji ( vai arī bojātāji) – garīgo, sociālo, kultūras vērtību licēji. Visbeidzot lielākoties bērni līdzinās vecākiem, kā saka: „Ābols no ābeles tālu nekrīt.”
Manuprāt, vecāki ir tas šablons, paraugs, pēc kura bērns mācās, iepazīst sevi un apkārtni, mēģina izprast vecāku rīcības, vērtību sistēmu. Ļoti daudzas vecāku īpašības bērns manto no saviem vecākiem.
Audzināšana ir smalka māksla, tā nav nedz pārlieku liela lutināšana, nedz brutāla vardarbība. Ar audzināšanu jāapietas ļoti uzmanīgi, jo, ja vecāki ļaunprātīgi izmanto savu varu (piem. Neuzklausa bērna vajadzības, jūtas, soda par katru niecīgāko pārkāpumu u.c.) tad tas noteikti radīs problēmas bērna turpmākajā nākotnē (tas, ko vecāki bērnam apzināti vai neapzināti nodara neaizmirstas, bet gan saglabājas dziļākajos zemapziņas plauktiņos).
Un beidzot iztirzāt šo citātu, es nācu pie secinājuma, ka par vecākiem ir jākļūst tikai tad, kad patiešām jūti, ka esi gatavs gan morāli, gan fiziski, gan materiāli uzņemties milzīgu atbildību par savu nākamo atvasi. Izaudzināt viņu par lielisku cilvēku, labāku par sevi (vienmēr ir jātiecas uz kaut ko labāku, uz pilnību)...…
