Noams Čomskis kā vienu no draudiem saredz jau to, ka kāda no valstīm varētu politiski dominēt salīdzinājumā ar citām, jo tas jau būtībā sniedz liecību, ka „dominējošā politiskajā kultūrā, demokrātijas koncepts pazūd pat kā abstrakts ideāls”.1 Politiskā dominante būtībā nozīmē to, ka ir izvirzīti pieņēmumi, piemēram, par balsošanas rezultātiem kādā no valstīm, tādējādi tiem vēlēšanu rezultātiem ir jāsanāk tādiem, lai tie apmierinātu politisko dominanti. Kā Nikaragvas vēlēšanu piemērā 1985. gada vēlēšanās cilvēki būtībā balsoja par mieru, jo, ja rezultāti nebūtu apmierinoši ASV pusei, tad „vienkārši turpinātos teroristiskais karš un ekonomiskā nospiešana”.2 Tātad viens no draudiem ir ASV politiskā dominance, kas raksturojas ar tās ietekmi uz citu valstu politiskajiem stāvokļiem, atstājot bezizejas stāvokli, tādā veidā arī nodrošinot par neiespējamu kādas citas alternatīvas izvēli.
Savukārt politiskā dominante var novest arī pie prioritāšu noteikšanas. Tas izskaidrojams ar to, ka ne vienmēr politiski dominējoša valsts izvirza prioritātes par demokrātiskām reformām, par cilvēktiesību ievērošanu. Bieži vien ASV piemērā tas ir kā aizsegs, jo kā Nikaragvas piemērs 1980. gados rāda, ka „apmierinoties ar tādiem vēlēšanu rezultātiem kādi viņi bija, demokrātija nekļuva tik droša Nikaragvā”.3 No tā var secināt, ka ASV iegūstot apmierinošu rezultātu vēlēšanās, tas nenozīmē, ka valstī attīstīsies demokrātija pilnībā. Tas ir vairāk raksturots, kā ar ietekmes iegūšanu un alternatīvas piedāvāšanu iedzīvotājiem – piedāvājot vēlēt un dzīvot miera apstākļos. Nikaragvas piemērs mūsdienās ir acīmredzams, ka ASV ietekme nav tikai centrēta uz demokrātijas nosargāšanu pasaulē, jo par stabilu demokrātiju Nikaragvu ir grūti uzskatīt. Būtībā tā ir augsti disciplinēta ASV politiskā kultūra.
…
