Viņš atvēra logu, nakts vidū, kā jau parasti mēdza darīt ... Melnais, pēc naktsvijolītēm smaržojošais vilnis, ievēlās istabā... un līdz ar šo smaržu arī viņa. Viņš aizvēra acis, izjūtot katru viņas pieskārienu, maigo smaržu, liego vējiņu un aukstumu, kas nāca viņai līdz. Viņš aizmirsa par visu, par sāpēm, ko radīja viņam viņa tuvinieki, par zaudēto redzi un visbeidzot par vientulību, kura zēnu pavadīja jau kopš mazotnes.
Sākās lidojums, kurā viņs devās ik nakti. Ne katrs ir spējīgs redzēt tumsā gaismu, bet viņš prata. Tik ierastais un bērnībā malu malās izložņātais dārzs pavērās viņam no jauna, viņš atkal redzēja. …
