Savā tēlojumā J.Jaunsudrabiņš attēlo gan skaisto pavasari, kur rožainā gaismā kvēlo bērzu birzis, kā kūpēja Latvijas zeme, kad arkls smalcināja laukus, Latvijas vasaras skaistās naktis, līksmo un reizē skumjo līgo, kas līgoja kā ziedu laiva Latvijas gaisā. Gan rudens vējus, vētras, kas trakoja dzimtenē. Latvijas ziemu baltajā mierā, istabu ziemas bardzībā kur varēja sēdēt iekšā, svaigā gaismā un siltumā.
Bet Latvijas ziemas kalngals bija ziemassvētku vakars, kas pildījās ar gaišu prieku mirdzošā sveču gaisma egles zaļumā.
…
