TEICĒJS: Istabas skats. Māmiņa staigā un uztraucas.
MĀMIŅA: Nu kur tas Emīls palicis? Ne ēdis, ne dzēris. Mežs tik tuvu, ka tikai nav apmaldījies.
TEICĒJS: Ienāk Emīls, rokā dāvanas no zvēriem un meža ziedu pušķītis. Māmiņa steidzas pretī.
EMĪLS: Māmiņ, tu esi mājās?
MĀMIŅA: Emīl, puisīt manu, kur tu biji?
EMĪLS: Mežā, meklēju tevi. Es taču tevi uz turieni aizdzinu. Piedod!
MĀMIŅA: Protams. Es jau sapratu, ka tu to nedomā nopietni. Aizgāju uz veikalu un nopirku mums abiem svētku cienastu.
EMĪLS: Jā, svētki... Arī par tiem es biju aizmirsis.
MĀMIŅA: Nekas, galvenais, ka esam kopā.
EMĪLS: Te tev, māmiņ, dāvanas no zaķu, lāču, vāveru un lapsu ģimenēm.
MĀMIŅA: Vai, cik mīļi!
EMĪLS: Man gan nav dāvanas, vienīgi šis ziedu pušķītis.
MĀMIŅA: Tas ir visskaistākais pušķītis, kādu jebkad esmu saņēmusi! Dāvanas man no tevis nevajag – tu esi mana vislielākā dāvana.
TEICĒJS: Zēns pieglaužas māmiņai. Pie durvīm klauvē. Ienāk zvēri.
MĀMIŅA: Vai, cik daudz ciemiņu! Nāciet, lūdzu, iekšā!
ZAĶENE: Mēs gribējām pārliecināties, vai Emīls ir atradis savu māmiņu.
LĀCIS: Jā, un vai māmiņa ir atradusi savu Emīlu.
VISI: Priecīgus svētkus visām māmiņām!
Rotaļa ar māmiņām. „Cum valle”.
…
