Tradicionālā kultūra, t.sk. folklora, - viena no NKM izpausmēm - ir tradīcijās balstīts kopienas daiļrades kopums, kas izteikts caur kādu grupu vai indivīdu un tiek atzīts par tās mantojumu, ciktāl tas atspoguļo kopienas kultūras un sociālo identitāti un vispārpieņemtās vērtības; tā tiek nodota mutvārdu ceļā, atdarinot vai citādi. Tradicionālās kultūras formas, cita starpā ir, valoda, literatūra, mūzika, deja, spēles, mitoloģija, rituāli, paražas, amatu prasmes, arhitektūra un citas mākslas un prasmes (definīcija apstiprināta UNESCO Ģenerālās Asamblejas 25.sesijā, Parīzē laikā no 1989.gada 17.oktobra līdz 16.novembrim pieņemtajā rezolūcijā).
Terminu folklora un tradicionālā kultūra aizstāšana ar jēdzienu nemateriālais kultūras mantojums tika ierosināta 1999. gada UNESCO konferencē Vašingtonā, kuras tēma bija "1989.gada Rekomendāciju par tradicionālas kultūras un folkloras aizsardzību globālais izvērtējums". Šādu terminoloģijas nomaiņu mudināja nepieciešamība novērsties no klasiskās nemateriala k-mantojuma koncepcijas.
…
