1)Nosauciet un raksturojiet dzejoļa motīvu.
Sevis neizprašana vai nepilnīga apzināšanās. Cilvēks ne līdz galam ir spējis pats sev sevi apzīmēt, definēt. Sajūta, kad nepazīsti savu personu ne no tā viedokļa, kamdēļ esi vai to, kas būtu darāms. Ieskanas absurduma motīvs un vientulība, kad cilvēks nevar izvairīties no sava rakstura duālībām, kuras savstarpēji konfliktē un liedz izjust harmoniju. Dusmas par vājumu, kas nespēj stāties pāri uzblīdušām emocijām.
2) Raksturojiet dzejoļa liriskā ”Es” pārdzīvojumu.
Liriskais varonis izjūt diskomfortu, viņā nav miera, ko tik labprāt sevī vēlētos, kā tas ir dabā, kur viss ir pilnīgs un nekas nav aizgūts, kā tas ir ar cilvēkiem. Meklējumi, kas nebeidzas un nogurdina, liek uzskatīt pašam sevi par apsmieklu jēdzienam ”radības kronis”. „Es” nevar atklāties pasaulei, jo zina, ka tādu, kas nepateicīgs, emocionāli pārsātināti lieks, nesaprasts, neatzīs. Viņam sāp par savām negatīvām emocijām, kurām it kā nav pamata, taču tās neliek miera un kādā neizskaidrojamā veidā pašam ir būtiskas. Sajūta, it kā viņu nomāktu visa pasaulīgā nekrietnums, melīgums, izlikšanās, viņā ir riebīgums par cilvēku liekulīgo, tai skaitā sevis, būšanu. Liriskajam varonim izpaužas spēcīga paškritika un deva ironijas, apliecinot savu neirotiskumu, kas, principā, ir slimība, viņš, iespējams, ņirgājas pats par savu ātri ievainojamo emocionalitāti un dvēseliskumu.
Liekas, tiek aizskarta ”pasaules lāpīšanas” problemātika.
…
