Aristotelis, kā jau lielākā daļa dižo domātāju, apbrīnoja savu skolotāju Platonu, atzina viņa ģenialitāti un novērtēja viņa ieguldījumu, taču iebilda un atļāvās nepiekrist viņa uzskatiem par divās sfērās sadalītu pasauli. Aristotelis vairāk bija ieinteresēts šeit un tagad notiekošajā, pasaulē, ko mēs fiziski apdzīvojam, kuru izbaudām un uztveram ar saviem jutekļiem. Viņš nemeklē pasaules pirmsākumu un lietu primcēloni kaut kur ārpus šīs realitātes, jo, viņaprāt, viss, ko mēs nevaram piedzīvot, neeksistē vispār. Tā kā mums nav nekāda redzama un ticama apstiprinājuma kādai garīgai un paralēli eksistējošai realitātei, tas nevar būt nozīmīgs pārrunu objekts, jo, zaudējot praktisko saturu, sarunas kļūst bezsaturiskas.
Aristoteli interesēja cilvēku laime, tas kā iespējams nodrošināt cilvēkiem labus dzīves apstākļus. Viņš sasaista jēdzienus par laimi un labu dzīvi; nav iespējams realizēt vienu no šiem apstākļiem bez otra līdzdalības. Viena no glvenajām viņa atziņāmir tā, ka mūsu laime ir atkarīga no mums pašiem.…
