Viduslaiku mūzika pārsvarā bija garīgā mūzika, kas atraisīja cilvēku sarunām ar Dievu, taču renesanses mūzikā ienāk komponista individualitāte, personība, radoša izdoma, pārdzīvojums. Mūzika kļūst reālistiska, tuvāka dzīvei. Arvien vairāk daudzbalsīgajā mūzikā ieviešanas mažora un minora gammas.
14. gadsimtā itāļu(arī franču) mūzikā ienāk jauns virziens ars nova(latīniski jaunā māksla). Kuras pārstāvji pievērsās galvenokārt laicīgās mūzikas žanriem- balādei, rondo, madrigālam.
1320. gadā iznāk Filipa de Vitri traktāts ”Ars nova”, kas uzskatāms par laicīgās profesionālās mūzikas teorijas aizsākumu. Itālijā par ”Ars nova” centru kļūst Florence, kur jau 14. gadsimtā sāka veidoties jauka vokāli instrumentālā mūzika.
1475. gadā Johans Tinktoriuss (1446-1511) Neapolē izveido pirmo muzikālo vārdnīcu Eiropā, ko izdod 1476. gadā.
Mūzikā straujš attīstības posms Itālijā sākās 16. gadsimtā, kad par populāru daudzbalsīgās dziesmu formu kļūst madrigāls. Dziesmām sāk izmantot ne tikai ganu dziesmu tekstus, bet arī mīlas liriku, īpaši Petrarkas sonātes. Līdz pat operas aizsākumiem 17. gadsimtā madrigāls kļūst par izplatītāko un iemīļotāko mūzikas formu. …
