Anarhisma idejas sastopamas, piemēram, mantiskajā Grieķijā (Platons, Zēnons), agrīnajā kristietībā, husītu mācībā 15. gs. Kā sabiedriskā kustība anarhisms izveidojies 19. gs. 40. – 70. gados Rietumeiropā, tā teorētisko pamatojumu deva M. Štirners, P. Ž. Prudons, M. Bakuņ, 20.gs. sākumā redzamālie anarhisma ideologi bija P. Kropotkins, G. Ervē, Ž. Gravs.
Bakuņins savā darbā “Marksistu teorijas par valsts kritika” (“Critique of the Marxist Theory of The State) ļoti asi kritizē valsts. Viņš uzskata, ka valsts nav vajadzīga, jo valsts pārvalda politiskā elite, kura centās ieviest sabiedrībā savu aizspriedumaino sociālās organizācijas shēmu. Bakuņins uzskatīja, ka maza sabiedrības daļa (politiskā elite) nespēj pilnīgi atbildīgi pārstāvēt sabiedrības intereses. Viņš uzskatīja, ka uz to ir spējīgi tikai kooperatīvi vai kommuni (communes).
Anarhisti uzskatīja, ka valsts pārvaldīšana nav zinātne. Viņi uzskatīja, ka sabiedrību nevar pārvaldīt ļoti niecīga sabiedrības daļa, kuri uzskata sev par politiskiem zinātniekiem. Bakuņins parāda piemēru, ka patiešam labo zinātnieku visās zinātnēs ir ļoti maz. Un, ja šī maza cilvēku grupa pārvaldītu pasauli, tad tas būtu īstais despotisms. Bakuņins uzsvēra, ka šie zinātnieki vienkārši pētītu cilvēkus, kā žurkas un suņus. …
