Pēc manām domām, vistiešākā pazīme, pēc kuras var spriest par stāsta tapšanas laiku un vietu ir laika apstākļi, grāmatas varoņu attieksme un sabiedrība, bet visvairāk to paspilgtina valodas pielietojums, kāds izmantots stāstā. Vienkāršā izskaidrojumā ir pateikts tas, kas mūsdienās var šķist mulsinošs un daudzkārt jau pārlasīts romānos, bet šajā stāstā valoda ir kā atslēga, kas piesaista lasītāju.
Manuprāt, stāts savu augšupeju uzsāk brīdī, kad Hloja ierauga Dafnidu mazgājamies avotā, pēc kritiena vilku slazdā. Meitenei puisis pirmo reizi šķiet pievilcīgs, jeb kā rakstīts grāmatā – daiļš. Pie Hlojas vēl neapjaustās mīlestības sajūtas atgriežas vēl un vēl, un viņa pat nenojauš, ka puisi arī moka vēl neizjustās sajūtas – mīlestība. …
