-
Dzejoļu krājuma "Saulains stūrītis" analīze
Gluži kā tautasdziesmā, kur ik lietā un parādībā iemājoja dvēsele, dzīvais un nedzīvais turējās rokrokā, un ne tikai pieaugušie cilvēki viens otru uzrunāja laipni kā bērnus, bet lāstošus, pamazināmus vārdus deva zvēriem mežā, putniem laukā un Dievam debesīs: kumeliņš, māmuliņa, saulīte, mēnestiņš, dieniņas, debestiņas utml. Viena vienota saime, viena vienota sēta, viena vienota debess pāri visiem.
Aspazija aizraujas ar semantiski “stiprajām” pieturzīmēm (izsaukuma un jautājuma zīmes – citreiz pat divkāršotā veidā; daudzpunkte; blakus vairākas domuzīmes). Daudzpunkte ir romantiskajam stilam īpaši raksutrīga pieturzīme. Tās uzdevums ir parādīt, ka paliek nepateikts kaut kas ļoti svarīgs, kaut kas tāds, ko vārdos nemaz nav iespējams izteikt.
Man dzejoļu krājums ļoti patika, bija viegli lasīt, jo valoda ir ļoti skanīga, jautra, muzikāla. Tie pamazinājuma formas deva īpašu noskaņu un tēlainību dzejoļiem. Kaut Aspazijai nebija viegla bērnībā, un viņa dažreiz jūtas vientuļa, viņa atrada sev draugus dabā, mēnesī, dzīvniekos. Autorei bija ļoti dziļa iztēle. Kaut šo krājumu Aspazija rakstīja, kad jau bija pieaugusi, un bija izjutusi daudz ciešamu un netaisnību, šajā darbā viņa nepazaudēja savu bērnišķīgumu, naivumu, mīlestību pret pasauli.
…
“Saulains stūrītis” sacerēts divu gadu laika (no 1908.līdz 1909.gadam), iznācis 1910.gada sākumā. Gan satura, gan māksiniecisko kvalitāšu ziņā šis krājums tiek vērtēts kā viens no labākajiem, kā jauna kvalitāte latviešu lirikas attīstībā. Pati dzejniece darbu nodēvējusi par jaunības atmiņu grāmatiņu: “Te es pirmo reizi ņēmu iespaidus tieši no dabas un savērpu tos kopā ar bērnības atmiņām, jo man jūtu atmiņa ir ārkātēji dzīva. Esmu pagātnes cilvēks.” Galvenākais motīvs šajā krājumā ir bērnība. Aspazija stāsta par bērnības brīnumu dārzu, kas ir saulains stūrītis, kur “Tīklus pelēkus auž zirneklītis”, “Mazā sirmā kumeliņā jāj pa ceļu pasaciņa”, “Mēness pār upi ceļ tiltu dimanta dēļiem, zelta grodiem”.