V. Džeimss ievadā savam rakstam aplūko iepriekšējos psihologu veikumus un pētījumus, konstatējot, ka estētiskā sfēra – ilgas, patika, sāpes, to emocijas – tiek pilnībā ignorētas. Džeimss uzdot jautājumu – vai emocionālie procesi sensoros vai motoros centros ir sevišķi, vai arī tie līdzinās parastiem uztveres procesiem? Atbildi uz jautājumu, kas ir apstiprinoša, bet ar mazu labojumu – ka šie procesi ne tikai līdzinās parastiem uztveres procesiem, bet patiešām tādi arī ir, tikai dažādās kombinācijās – autors min kā mērķi šim rakstam. V. Džeimss jau iesākumā paskaidro, ka aplūkos tikai standarta emocijas, proti, tās, kuras ir spilgti raksturotas kā no iekšpuses, tā no ārpuses, t. i., ķermeniskas izpausmes. Viņš izvirza tēzi, ka ķermeniskās izmaiņas tieši seko ierosmes fakta uztverei, un šo pašu izmaiņu radītās sajūtas, līdz ar to parādīšanos, ir emocijas. Džeimss tēzi paskaidro ar piemēriem – mēs jūtam nožēlu, jo raudam vai, piemēram, mēs jūtamies nobijušies, jo drebam. Nervu mehānismi ir tikai savienojuma zīme starp matērijas noteiktu kārtību ārpus ķermeņa un noteiktiem nomākšanas vai demobilizēšanas impulsiem orgānu robežās.…
