Komunikācijai ir sena vēsture. Var uzskatīt, ka komunikācija radās līdz ar valodas rašanos – 35. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Komunikācija ir priekšnosacījums, kas nepieciešams, lai cilvēks izdzīvotu, iekļautos sabiedrībā, apliecinātu sevi un gūtu apmierinājumu. Visas komunikācijas vēstures attīstības gaitā cilvēki izstrādāja un pilnveidoja paņēmienus, kā savu vēstījumu padarīt citu acīs nozīmīgāku, interesantāku, satraucošāku, pārliecinošāku un rosinošāku (protams, atkarībā no situācijas). Vēsturē visvairāk komunikācijas spēku izmatoja kristietības sludinātāji, pārliecinot apbrīnojami lielas tautas masas, kā arī valdnieki un imperatori. Spilgts piemērs salīdzinoši nesenā pagātnē (20.gs.) ir izcilais komunikators Ādolfs Hitlers, kurš radīja ap sevi masu kultu. Viņam nenoliedzami piemita izcila oratora spējas, taču lielā mērā viņa panākumus sekmēja pastāvošā situācija sabiedrībā. Tauta bija pārdzīvojusi karu, piedzīvojusi krīzi un vēlējās pārmaiņas. …
