“Viss it kā sapnis baigs man garām slīd,
Un gars mans, saraudams šās zemes saites,
No saldām skaņām augšup celts, tas steidzas
Uz savu tēviju!
(Iegrūž sev dunci krūtis un saļimst pie dieves kājām.)”
Mirdzas tēla emancipācija tika iegūta no viņas pašas. Viņa izjuta krasu jūtu un pārdzīvojumu maiņu lugas laikā – mīlestība, bailes, pārlaime, vilšanās, naids, atriebība, iekšējais konflikts un, visbeidzot, garīgā atklāsme, brīvība. Mirdza pati sevi ierobežoja tiecoties pēc kaislībām, taču atbrīvojās no sava cietuma un veidoja atkal gaišumu, kas viņai bija lugas sākumā. Viņa neļāva vīriešiem vairs ietekmēt sevi un savas darbības.
Aspazija lugā atbildēja uz viņas pašas veidotajiem jautājumiem:
“Vai attaisnojas mērķis, kas sasniegts negodīgiem līdzekļiem?”
- “Ak, ne par to
Man kaunēties, ka mīlēju, — ai nē!
Bet gan par to, ka sevim piesavināt
Ar varu gribēju, kas nebij mans,”
“Vai acumirkļa laime atsver visu dzīvi?”
- “Un kaislības man prātus aptumšoja...”
…
