Dzejolis “Par vientulību”
1. Liriskais es baidās palikt viens, jo blakus nav tuva cilvēka – dvēseles radinieka – ar kuru varētu dalīties priekā un bēdās.
2. Dzejnieks izmantojis tēlainus salīdzinājumus: “Nakts kā izsalcis suns no manas dvēseles laks”, “Šonakt taigas malā iznāks pinkains lācis, un, neticis pāri, rēks pie manas dvēseles krāces”, “Redzi, sarkani džigiti no vakara blāzmas jāj. Mani vienu, mani vienu neatstāj!” Vientuļa dvēsele nespēj rast mieru, cilvēks baidās palikt viens – pats ar savām domām, emocijām un pārdzīvojumiem.
…
