Anomija - bezlikumības stāvoklis, tiesiskais un tikumiskais vakuums.
Anomijas teorijas pamatus, skaidrojot noziedzības cēloņus, licis Emils Dirkheims un tālāk attīstījis K.Mērtons.
E.Dirkheims uzskatīja, ka noziedzība ir pilnībā normāla parādība. Noziedzības neesamība norāda uz to, ka sabiedrība tiek samocīti kontrolēta. Jo likvidējas noziedzība- pazūdot arī progress. Noziedzību viņš uzskatīja par cenu, kas sabiedrībai jāmaksā sociālā progresa vārdā. Ja izzustu viss, ko uzskata par noziegumu, tad par noziegumiem tiktu atzītas citas darbības, jo cilvēku uzvedības veidu skaits ir bezgalīgs. Viņš uzskatīja bija, ka cilvēkā ir divas dabas: pirmā ir egoistiska, jo cilvēku virza viņa vajadzības, otrā - cilvēks prot ticēt morālām vērtībām, ko var izmantot, lai integrētu cilvēku sabiedrībā.
Anomijas jēdzienu E.Dirkheims attiecināja uz situācijām, kad sakarā ar katrām sociālām izmaiņām iepriekšējās tradicionālās sociālās normas kļūst nepiemērojamas jaunajiem apstākļiem, bet tās arī netiek aizvietotas ar jaunām normām. Šajos apstākļos, kad nav skaidru uzvedības standartu, pēc kā vadīties, parādās anomijas fenomens, kas saistīts ar paaugstinātu deviāciju un pārkāpumu skaitu. E.Dirkheima izpētes objekts bija pašnāvības, tādējādi viņš izdarīja secinājumu, ka anomijas apstākļos cilvēkiem rodas problēmas ar savas uzvedības adekvātu novērtēšanu. …
