Irāna (Irānas Islāma Republika) ir Tuvo Austrumu valsts, kura atrodas Dienvidrietumu Āzijā. Valsts prasība ,stingri ievērot islāma likumus, arī citviet pasaulē ir novedusi Irānu konfliktā ar dažiem Austrumu kaimiņiem, kā arī rietumu valstīm.
Starptautiskās attiecības Irānai balstās uz diviem stratēģiskiem principiem: tā cenšas izslēgt jebkādu citu valstu iejaukšanos notikumos, kas norisinās šajā reģionā, un attīsta plašus diplomātiskos kontaktus ar nepievienošanās kustībai (NAM). Protams, tai ir arī diplomātiskas attiecības teju vai ar visām Apvienotās Nācijas Organizācijas valstīm, izņemot Izraēlu, kuras neatkarību tā neatzīst, un Amerikas Savienotajām Valstīm, ar kuru tai ir konflikts kopš Irāņu revolūcijas laikiem.
Irānas ekonomika ir cieši saistīta ar tās dabas resursiem, 85% eksporta ienākumu valstij dod nafta un dabasgāze. Irānas teritorijā atrodas aptuveni 8% no pasaulē apzinātajiem naftas resursiem un gandrīz piektā daļa dabasgāzes krājumu. Realizējot šaha Mohammada Reza Pehlevī – Irānas valdnieka no 1953. līdz 1979. gadam – modernizācijas plānu, Irāna attīstījusi naftas pārstrādi un transporta rūpniecību vairākās ostās. Attīstījušās ir arī ķīmiskās rūpniecības, tekstilrūpniecības, mašīnbūves un cementa ražošanas nozares.1
Irānai ir pa spēkam risināt globālus jautājumus vienatnē vai sadarbībā ar citām valstīm. Irānas rīcība rāda, ka tā nekad nepiekritīs „kustēties vienā straumē” ar Amerikas Savienotajām Valstīm (turpmāk tekstā ASV) un tās sabiedrotajiem.
Pēc PSRS sabrukšanas saasinājās saspringums reģionā, kas kļuva par traucēkli ekonomisko attiecību izveidē un to uzlabošanu Vidusāzijas jaunajās valstīs.…
Izejot no G.Morgentau un viņa politiskās reālisma koncepcijas starptautiskajā politikā par galveno subjektu kļūs nevis indivīds, bet nācija – valsts, kurai ir savas intereses, kas veidojas no savu indivīdu interesēm. Un to intereses galu galā savienojas nacionālajā spēkā un varenības saglabāšanā un pieaugšanā (strength-power), kas ir tās vienīgais reālais drošības un attīstīšanas garants mūsdienīgajā pasaulē. Un tādējādi, pasaules politiskā arēna nav atsevišķu indivīdu arēna par vēlmēm un tiesībām, bet gan nāciju cīņas sfēra par izdzīvošanu un dominēšanu pasaulē. Aplūkojot Irānas rīcību no reālisma skatījuma, var secināt, ka Irānas galvenais mērķis ir savas valsts varenības un spēka stiprināšana.
