Vairāki mīti vēsta, ka cilvēkus radījis Prometejs. Viņš vēlējās, lai tiem vienmēr klājas labi. Kādu dienu starp dieviem izcēlies strīds par to, kura daļa no dzīvniekiem jāziedo dieviem. Zevs lūdza Prometeju, lai tas izšķir strīdu. Zinot, ka Zevs spriež ‘’jo vairāk, jo labāk’’, Prometejs paņēma beigtu vērsi un kaulus ar taukiem ielika lielā kastē, bet gaļu sabāza mazā kastītē. Zevs izvēlējās lielo kasti. Zevs izdibinājis, ka ticis piekrāpts, un ārkārtīgi sadusmojies. Viņš norēcās: „Lai cilvēki patur vien gaļu, bet es viņiem nedošu uguni, uz kuras to gatavot!” Prometejam tas nelikās godīgi. Viņš slepus uzkāpa Olimpa kalnā, nozaga uguni no Saules dieva un nonesa to cilvēkiem. Lejā viņš izdalīja uguns iegūšanas noslēpumus. Uzzinājis par notikušo, Zevs Prometeju kailu piekala ķēdēs pie klints Kaukāzā. Tur katru dienu atlidoja ērglis un plosīja un ēda viņa aknas, bet pa nakti tās atkal atauga. Tā tas turpinājās tik ilgi, līdz Prometeju atbrīvoja Hērakls.
Diezgan nežēlīgs mīts.…
