20. gs. otrajā pusē psihologu aprindās tika izvirzītas vairākas idejas par iemesliem, kas izraisa vardarbību. Ņemot vērā laikmeta norises, tieši šis gadsimts iezīmējās ar jaunatnes emancipāciju un vienlaikus ar iznīcinošāko pasaules pieredzi – pasaules kariem. Cilvēku tieksme nodarīt pāri šajā laikā bija īpaši izteikta, bet jaunatnes nostāja – neprognozējama. No pacifisma līdz teroram – konflikts ar iepriekšējo paaudzi padziļinājās. Iepazīstoties ar populārākajām teorijām, uzskatu, ka vardarbības cēloņus vistuvāk izskaidro marksistiskā un humānistiskā psiholoģija.
Lai neieslīgtu vispārināšanā, varu salīdzināt jauniešu reakciju ar to, ka izraisa agresiju manī. Kā apgalvo K. Rodžerss, visnozīmīgākā cilvēkam ir vēlme „pašaktualizēties”, un jaunietim, kuram nemitīgi sevi jāpierāda par sabiedrībai derīgu, iespējams, šī dziņa ir visspēcīgākā. Un tiklīdz tas saskata draudus savai identitātes pierādīšanai, viņš ir gatavs to aizstāvēt un cīnīties.…
