Un noslēdzot dzejoļu krājumu “33 dzejoļi – itin neseni” Gunars Saliņš atkal meklē un atrod dzīves galveno jēgu – tiekšanos pēc pirmavotiem “Kad visi visbeidzot dusēsim/ Brāļu un Meža, un Raiņa/ vai Sarkanā krogus kapos - / tad, / tāpat kā etruski senie,/ nemirsim vairs/ nekad”. (2, 343.lpp)
Pats Saliņš saka, ka „(..) jādzejo tas, kā nav, tas, kas mēs gribam tapt. Jādzīvo ar dzeju, gleznām un mūziku, tad, kad jūtas, ka dzīve kļuvusi par šauru.” (3) Šķiet tieši šādu dzīves jēgas meklējumu var atrast ikvienā Gunara Saliņa dzejojumā, ikvienā dzejoļa rindā izskan doma par atgriešanos pie pirmsākumiem, pie savas esības un jēgas apzināšanās un galvenokārt atgriešanās pie dzīvības spēka un gara spēka. Arī Māris Čaklais 1997. Gada 17. Novembra Dienas numura recenzijā par Gunara Saliņa dzeju saka, ka “Tie (dzejoļi – Z.K.) nekādā gadījumā nav veltījumi, ja vispār visa dzeja nav viens liels veltījums dzīvībai un nāvei šajā gadījumā smalkajām esības, esamības robežām. [..] Liela daļa šīs grāmatiņas dzejoļu ir tādi trāpīgi mirkļu mūžības fiksējumi, bet reizēm ir pavisam patīkami iziet Gunara Saliņa vīziju laukos – te Gunars demonstrē ne tikai snaipertrāpījumu, bet uzzied krāšņā pilnestībā.” (2, 584.lpp)
…
