Lugā Jāzeps tēlots kā neatkarīgs, pašaizliedzīgs, stiprs, apdāvināts un gara attīstības vārdā uzupurēties spējīgs cilvēks. Viņš arvien iet savu vientuļu ceļu, ir brīvs gan iekšēji, gan ārēji. Viņš zina sava prāta likumus un pakļaujas tiem. Viņš necīnās par brīvību, jo tā viņam jau ir. Viņš ļaujas nezināmiem spēka saucieniem, vērodams pasauli, vēro pats sevi un nepieļauj citos redzētās kļūdas.
Raiņa Jāzeps sevī risina milzumu pretstatu – es un cita taisnība, sava un cita dzimtene, nolemtība un brīva izvēle, sapnis un īstenība, - un tādā veidā viņš iegūst ļoti dzīvu, garīgi piesātinātu esamību. Labestības un ļaunuma pretstatiem, spēju piedot un ļaunu atdarīt ar labu. Traģēdijā attainots, cik liels un varens, daudzveidīgs un apbrīnojams, zems un niecīgs var būt cilvēks:
“Es sevi valdu un es topu pats.
Ar lēnu prātu daru, kas man der.”…
