-
Justeins Gorders "Cirka direktora meita"
Kad biju tikusi nedaudz tālāk par pusi, tas šķita oriģināls, patiešām svaigs romāns. Tajā bija tik sulīgi izteicieni, valoda, interesanti iestarpinājumi un negaidīti elementi. Bet, jo tuvāk nāca beigas, jo sižets kļuva paredzamāks. Beigās Peters Amalfi iemīlējās Beātē, viņam nezinot, ka tā ir viņa meita. Viņi pārgulēja un tad saprata, ka ir radinieki. Cik paredzami!
Bet, neskatoties uz grāmatas iznākumu, autors lika man aizdomāties par vairākām lietām, taču vēlētos izcelt tikai vienu. Pasaulē ir lērums grāmatu. Ja es gribētu ko uzrakstīt, man nebūtu ideju, jo visas jau ir aprakstītas. Citplanētieši, dinozauri, paralēlas pasaules. Ko vēl var izdomāt? Justeins Gorders vedina mūs domāt, vai nevajadzētu ieturēt nelielu kultūras pauzi. Visas pasaules rakstnieki pārtrauktu rakstīt, visi pievērstos vairāk grāmatu lasīšanai. Un tā mēs pagūtu atpūsties un sagremot visu, kas ir uzrakstīts. Tāpēc es mudinu jūs pārtraukt darboties un atvēlēt laiku grāmatu lasīšanai. Un, ja jūs paklausīsiet manam padomam, iesaku sākt ar šo domu raisošo un aizraujošo Justeina Gordera darbu „Cirka direktora meita”.
…
Es izlasīju norvēģu rakstnieka Justeina Gordera romānu „Cirka direktora meita” , kas parāda iztēles varu un cilvēku bezjēdzīgo tiekšanos pēc slavas pašas slavas dēļ. Parasti ir jāizlasa pirmās piecdesmit lapaspuses, lai grāmata ieinteresētu, ierautu savā pasaulē, bet mani šis romāns piesaistīja jau ar pirmo teikumu: „Galva vārās. Man dzimst vairāki simti jaunu ideju. Tās tikai turpina rasties.” Grāmata stāsta par vīrieti vārdā Peters, kas, bēgot no savas pagātnes un citu cilvēku nodevības, nokļūst Amalfi un nolemj uzrakstīt savu dzīvesstāstu, lai viss būtu pateikts un nevienam nerastos nekādi jautājumi par to, kas īstenībā viņš ir, kā viņš to visu paveica un kāpēc viņš to darīja. Peters dzīvoja Oslo un jau agrā bērnībā varēja pamanīt viņa neticamās spējas. Viņš visu laiku domāja. Viņā dzima tūkstošiem ģeniālu un oriģinālu ideju, bet tai pašā laikā tās bija arī interesantas, elpu aizraujošas un saistošas. Pirmā reize, kad Petera māti izsauca skolotāja uz pārrunām, bija jau bērnudārzā. Audzinātāja satraucās par to, ka mazais Peters nespēlējās, bet tikai skatījās, kā to dara pārējie bērni. Vienmēr ir bijis interesanti vērot mazus kaķēnus, putnus kokos vai pīles, kas peld kanālā, bet Peters ar šādu aizrautību vēroja cilvēkus, jo tā bija jautrāk.
