Tiesības ir sarežģīta, daudzpusīga un svarīga sabiedriska parādība. Tās ir visiem saistoša uzvedības normu sistēma, kas izteikta likumos un citos valsts atzītos avotos, kas regulē sabiedrības un indivīda savstarpējās attiecības un ir tiesiskas vai prettiesiskas darbības novērtēšanas obligāts kritērijs, kas balstās uz brīvības, taisnības un vienlīdzības principiem.
Gandrīz tikpat veca kā filozofija ir jautājums par tiesību būtību. Par tiesību izpratni turpinās nebeidzami strīdi arī šodien un tiek izteikti dažādi zinātnieku uzskati. Viens no galvenajiem tiesību rašanās faktoriem ir indivīda un sabiedrības problēma, viņu savstarpējo attiecību pareiza noregulēšana, kas ir visas sabiedrības pastāvēšanas pamats. Jāievēro arī tas, ka katrā indivīdā mājo divējādas tieksmes- egoistiskās un altruiskās. Egoistiskās vērstas uz pašu indivīdu, uz pašu vēlmju īstenošanu, bet altruistiskās- uz sabiedrības vajadzību apmierināšanu. Tieši šīs indivīda īpašības nodrošina ar sabiedrības eksistenci, stiprina tās vienotību un individualitāti vienlaicīgi. Līdz ar sabiedrības attīstību nostiprinās morāles normas, kas arī ir tiesību pamatā un būtības izpratnē. Neskatoties uz zinātnieku uzskatu dažādību, visi ir atzinuši tiesību nepieciešamību sabiedrībā. Lai sabiedrība pielietotu un aizstāvētu savas tiesības realitātē, ir jāvadās no tā, ka jēdziens tiesības nav neizskaidrojams. Tiesību pētījumi laika gaitā ir bagātinājušies ar jaunām atziņām.…
