2004.gada laikā redzams, ka patēriņa cenas pieaug no 3,1 līdz 6,2 procentiem salīdzinot ar iepriekšējo gadu. 2005.gadā kāpums ir daudz niecīgāks, tas palielinās no 6,4 līdz 6,7 jeb par 0,3 procentiem. 2006.gada periods ir diezgan vienmērīgs, pirmās izmaiņas ir tikai augustā, kad cenas palielinās no 6,8 uz 6,9, bet pēc tam krītas un gada beigās sasniedz 6,5 procentus, kā rezultātā gada laikā samazinājās par 0,3 procentiem. 2007.gada laikā ir redzams diezgan liels pieaugums sasniedzot 10,1 procentu – palielinoties gada laikā par 3,6 procentiem. Arī 2008.gada laikā ir tikai kāpuma periods, septembrī sasniedzot savu maksimumu – 15,9 procentus, bet līdz decembrim noslīdot līdz 15,4 procentiem. Savukārt 2009.gada laikā seko diezgan straujš kritums no 14,9 līdz 3.5 procentiem. Sanāk, ka laika periodā no 2004.gada janvāra līdz 2009.gada decembrim patēriņu cenas ir palielinājušās tikai par 0,4 procentiem.
4. Bezdarbs - nepilnīga resursu izmantošana, līdz ar to saražotā kopprodukta samazināšanās un iedzīvotāju dzīves līmeņa krišanās. Augsts bezdarbs, kas strauji pasliktina dzīves apstākļus, kā rāda vēsturiskā pieredze, var izraisīt valstī sociālo un politisko krīzi ar smagām sekām.
Bezdarbs rada virkni negatīvu seku, kas skar gan ekonomiku, gan sociālu sfēru. Bezdarba pastāvēšana virs dabiskā līmeņa nozīmē nesaražotu produkciju un neiegūtos ienākumus, kas ir uzskatāmi par bezdarba radītiem ekonomiskiem zaudējumiem.2
…
.Dažkārt inflācijas pieaugums līdz noteiktam līmenim var arī veicināt ražošanas pieaugumu, savukārt pārsniedzot šo noteikto līmeni inflācija var izsaukt ražošanas apjoma samazināšanos un bezdarbu. Lai saprastu kādas seka izraisa inflācija ir nepieciešams noteikt inflācijas kritisko punktu. Šis punkts raksturo robežu, kad inflācija kļūst par traucēkli ražošanas attīstībai – „bremzēšanas” faktors. Pēc kritiskā punkta sasniegšanas samazinās naudas reālā vērtība un tās pirktspēja, kā arī inflācija destabilizē ekonomiku. Šis kritiskais punkts dažādās valstīs var būt atšķirīgs. Kamēr valstī eksistē inflācija, tās laikā pieaug dzīves dārdzība, bet lai saglabātu esošo dzīves līmeni, tad ir jāpalielina nominālie ienākumi vismaz tādos pašos tempos kādā ir inflācija. Tā kā visi valsts iedzīvotāji nav spējīgi paši palielināt savus ienākumus, tad valstij ir jāpalielina sociālās izmaksas.
