Bluķa vilkšanas senākā nozīme bija piedalīšanās kosmiskajā Saules atgriešanās mistērijā, kad tā, nolaidusies Debesu kalna zemākajā ielejā, atkal gatavojās uzsākt jaunu kāpienu augšup. Bluķa velšanās atgādināja gan Saules kustību, gan Esamības ciklu mūžīgo miju.
Jaunākos laikos priekšplānā izvirzījās doma par bluķi kā visu iepriekšējā gada grūtumu, likstu un slimību savācēju. Sadedzinot bluķi sadedzināja arī nelaimes.
Budēlīti, tēvainīti, izkul manu vedekliņu!
Līdz ar bluķa vilkšanu neatņemama baltu Ziemassvētku tradīcija ir budēļi, saukti arī par čigāniem, ķekatniekiem, nūjiniekiem, preiļiem un kurciemiem. Latgalē, tāpat kā Lietuvā plaši lietots apzīmējums kaļedas vai kaladnieki. Ķekatās (no lietuviešu keketa “pūlis”, “drūzma”) – maskotos gājienos no ciema uz ciemu – gāja no Mārtiņiem līdz Meteņiem, taču pats nozīmīgākais budēļu (no lietuviešu budinti “modināt”, “sacelt”) laiks ir Ziemassvētki. …
