Pacientiem slimības laikā ( jo īpaši grūtniecēm) emocijas ir sakāpinātas. Emocijas ir tās, kuras konkrētajā situācijā pacientiem neļauj būt vienkārši „mašīnai, datoram”, kuriem vienalga, kas ap tiem un tajos notiek, savukārt emocijas ir tās, kas padara pacientus cilvēciskus un katrā noteiktā situācijā ierosina cilvēka darbību. Līdz ar to emocijām ir liela loma organisma adaptācijas procesos. Tieši emocijas ir tās, kas dod informāciju par ārējās pasaules objektiem, par paša organisma stāvokli un par to savstarpējām attiecībām. Emocijas signalizē, kas notiek patlaban, kāda ir emociju nozīme un kāda šobrīd, no adaptācijas viedokļa, konkrētajam organismam ir vislabākā atbildes reakcija.
Mums jāprot iejusties pacienta „ādā”, just līdzi, lai saprastu katra pacienta individuālo situāciju. Ja mēs izrādām empātiju, pacientam rodas pārliecība, ka mēs patiešām izpratuši viņu. Tas liecina pacienta uzticēšanos māsai un sekmē savstarpējo saprašanos. Vecmātes izturēšanās būs atbalstoša, ja viņa pacientam izrādīs patiesu sirsnību un pieņems pacientu tādu, kāds viņš ir.
…
