Pēc manām domām, faktori, kas sekmēja fašisma uzvaru XX gs. 20.-30.gados, bija:
vispārnacionāla krīze, kas skara lielākā vai mazākā mērā visus sabiedrības slāņus un grupas, un saasinātas līdz galējībai sociālas, tai skaitā starpetniskās pretrunas;
liberāli-demokrātiskas valsts varas novājināšanās, tās nespēja piedāvāt un veikt visefektīvākos pasākumus, kas veicinātu sabiedrības iziešanu no krīzes stāvokļa;
starptautisko valsts pozīciju novājināšanos līdz pat tās nacionālajam pazemojumam, kā tas bija gadījumā ar Vāciju, kura bija parakstījusi Versaļas miera līgumu, kas traumēja vāciešu nacionālo apziņu;
ietekmīgo kreiso (komunistisko, sociāldemokrātisko) partiju esamība, kas biedēja ar revolucionāru perspektīvu ne tikai lielkapitālu īpašniekus, bet arī sabiedrības vidusslāņus;
fašistiskas kustības esamība, kurai priekšgalā bija prasmīgs līderis-demagogs, kas prasmīgi spēja „rotaļāties” ar sabiedriskām pretrunām, manipulēt ar masu un solīt ar ātru un stingru darbību palīdzību izvest valsti no krīzes situācijas;…
