Ievads
Lai varētu runāt par personības attīstības stadijām un mēģinātu tās savstarpēji salīdzināt, būtu svarīgi zināt, kas tad ir personība un kādi ir vispārpieņemtie attīstības periodi jeb vecumposmi. Personības traktējumi ir ļoti dažādi un līdz pat mūsdienām nav nostabilizējusies viena vispārpieņemta definīcija. Tātad mēs esam dažādi, gan tie, kas mēģina definēt, gan tie par kuriem mēģina definēt.
Vēl 1989 gadā tika saskaitītas 527 definīcijas par to, kas ir personība. Viena no tām – personība ir individualitāte, kas sevi apzinās un var pieņemt lēmumus un pildīt funkcijas sabiedrībā, pilnveidojot sevi un vidi.
Personības struktūras sastāvs: noturīgas uzvedības normas
+ sociāli iegūtās īpašības
+ spēja rīkoties pēc principa vajag.
Ir arī vispār pieņemti cilvēka mūža galvenie attīstības posmi:
0-1g.v. zīdaiņa
1-3 g.v. agrā bērnība
3-7 g.v. pirmskolas vecums
7-11 g.v. jaunākās skolas vecums,
11-16 g.v. pusaudžu vecumposms,
16-20 g.v. jaunība,
20-25g.v. agrīnais briedums
25-60 g.v. briedums
60- g.v. vecums
Šoreiz es salīdzināšu, manā skatījumā diezgan dažādu psihologu teorijas – Erika Homburgera Eriksona ( 1902-1994 ) un Gordona Olporta( 1897-1967 ). E. Eriksons ir psihoanalītiski orientēts psihologs, kas balstās arī uz Z. Freida teorijām. E. Eriksons bij pirmais, kas atzīmēja, ka personības attīstība notiek visa cilvēka mūža garumā. Cilvēka attīstībā viņš vairāk uzsvēra sociālo struktūru un sabiedrības ietekmi. …
