Lietišķās mākslas īpatnības
Romāņu sienas gleznojumos cilvēks bija attēlots neievērojot ķermeņa anatomiskās īpatnības.
Turpretim romāņu lietišķajā mākslā meistars tās labi izpratis un pārliecinoši parādījis.
Tas ir attiecināms gan uz svēto figūrām, gan par lējumiem un figūrām emaljas tehnikā.
Secinājumi
Telniecībai bija liela nozīme arhitektūras izdaiļošanā. Lielākoties tai piemita didaktisks raksturs.
Romānikas tēlniecībai kopumā bija raksturīga parupja, tomēr asa un dinamiska izteiksmība.
Glezniecībā un tēlniecībā cilvēku attēloja neievērojot ķermeņa proporcijas. Lai gan galvenokārt figūras veidoja nedaudz pieplacinātas un deformētas, šī deformācija nebija tik uzkrītoša.
Secinājumi
Romāņu stils kopumā noteica Rietumeiropas arhitektūras un mākslas turpmāko attīstības gaitu – pāreju jaunā, daudz augstākā kvalitātē.
Romānikas laika meistari strauji attīstīja metāla apstrādi un izmantošanu dažādu praktiski lietojamu priekšmetu izgatavošanā.
Romānikas laika metāla izstrādājumi bija kā piemērs un iedvesmas avots nākošajiem laikmetiem.
…
