Secinājumi.
Apkopojot grāmatās, dalībnieku pierakstos, atmiņās un liecībās rasto informāciju, saprotu, ka situācija 1991.gada janvārī bija ļoti sarežģīta. Īsti pārliecināti par savu nākotni nebija neviens, tomēr barikādes vienoja Latvijas iedzīvotājus. Piedalījās un bija gatavi riskēt ar savām dzīvībām ne tikai latvieši, bet arī krievi, ukraiņi un citu tautību cilvēki. Sākot ar jauniem puišiem līdz sirmgalvjiem, gan skolotāji, gan lauksaimnieki un militāristi vēlējās dzīvot brīvā valstī un šim mērķim bija gatavi ziedot visu. Tomēr, lasot dažu nozīmīgu personu liecības, nākas secināt, ja Padomju Savienība būtu bijusi gatava iet līdz galam un pakļaut Baltijas valstis, viņi to būtu paveikuši. Sākot ar īpašajām vienībām OMON, līdz gaisa desantam un sauszemes bruņu transportam, PSRS armija bija pilnā gatavībā „noslaucīt” Rīgu un Viļņu kopā ar aizstāvjiem un šķēršļiem. Mūsu aizstāvjiem trūka munīcijas, ieroču un pieredzes. Iedzīvotāji nebūtu spējīgi stāties pretī šādam militāram pārspēkam.
Tomēr nopietni uzbrukumi nesekoja. Acīmredzot bija par vēlu, jo pēc iebrukuma Viļņā, aizsardzības pasākumi Rīgā norisinājās pārsteidzoši ātri. Jau minētie ārzemju žurnālisti, kas informēja Pasauli par notikumiem Baltijas valstīs, stipri traucēja Padomju Savienībai turpināt iecerēto. Manuprāt, Latvija savu neatkarību atguva pateicoties tautas vienotībai un spējai sasniegt kopīgu mērķi. Ikviens, kas kaut kādā mērā iesaistījās šajos notikumos ir pelnījis īpašu atzinību.
…
