Bieži vien patiesība ir tik sāpīga un nevēlama, ka nolemjam labāk paklusēt un nevienam neko neteikt. Mānām gan apkārtējos, gan paši sevi, ka viss ir kārtībā, taču patiesībā ir citādāk. Laikam jau mēs baidāmies no taisnības, realitātes. Vienmēr vēlamies kaut ko labāku. Ikreiz sasniedzot kādu mērķi, latiņu uzliekam augstāk. Kad esam pārlekuši latiņai, atkal ir jāliek augstāk, jo nevar jau palikt pie viena augstuma. Paliek neinteresanti. Tomēr vienmēr būs kāds augstums, kuru nevarēsim pārlekt. Būs kāds augstums, kuru gribēsim pārvarēt, jo to izdarījis konkurents. To augstāko sasniedz tikai daži indivīdi; kas arī nozīmē, ka tikai daži cilvēki jūtas pilnīgi laimīgi. reti kuram neko nevajag. Tādi praktiski nav. Daudzi gan saka: „Man viss ir!” Tomēr zemapziņā viņš domā pavisam ko citu.…
