Viena no raksturīgāk iezīmēm, interpretējot mīlestības tēmu Bokačo darbos ir liela likteņa loma , kas, acīmredzot, arī motivē visas darbības vai uz traģiskām beigām, vai nu uz laimīgu atrisinājumu. Šī funkcija ir cieši saistīta ar Bokačo humānisma pasauli. Protams, ticība liktenī, tās virzītājspēkā, optimistiskajā fatālismā ir daļa no Renesanses cilvēka pasaules uztvēres. Kā nelokāms bagātības tēls, liktenis ieņema lielāku daļu viduslaiku cilvēka prātā. Un, tā kā viss ir saistīts, cik savādi liktenis aizved meiteni uz nevadāmas laivas, uz tās valsts krasta, kur dzīvo viņas mīļotais. Kā pēkšņi tieši zem salvijas, ar ko notīrīja zobus amatnieki Tristans un Izolde, sēdēja indīgs krupis, kas piesucināja augu ar savu indi. Un cik veksmīgi sargi noveda jaunu vergu pie viesnīcas, kur apmetās viņa tēvs. Viss "Dekameronā” balstās uz likteņa paradoksiem un ironijas un tas nerunā pretī Renesanses dialektikai.
Kā mēs redzējām šajās interpretācijās Bokačo kļūst par novatoru. Izmantojot vecos motīvus, kas jau bija zināmi un iepriekš lietoti bruniņieku un antīkajos romānos, mītos, leģendās, viņš tikai pievieno tiem savam laikmetam raksturīgas pazīmes. Bez tam, autors ievieš jaunus varoņus - birgerus, tirgotājus un pat amatniekus. Bokačo polemizē ar tradīciju, kas pieļāva mīlestības eksisteni tikai augstākajos sabiedrības slāņos. Mīļotāju vēstures tiek būvētas uz reālu vēsturisku notikumu fona. Darbības attīstības gaitā lasītājs uzzina brīvo pilsētu attiecības, atrod Renesanses un humānisma principu atbalsis. Bokačo inovācija ir ļoti svarīga tālākai literatūras attīstībai, un, jo īpaši, mīlestības interpetācijai.
…
