Kopsavilkumā autors secina, ka bēgļa definīcija starptautiskajās tiesībās ietver ne tikai tās personas, kuras var tikt uzskatītas par bēgļiem pamatotu baiļu no vajāšanas dēļ. Kopīga iezīme visām šīm personām un personu grupām ir tā, ka attiecīgās personas vai grupas ir šķērsojušas starptautisku robežu sakarā ar konfliktiem vai radikālām izmaiņām politiskajā, ekonomiskajā vai sociālajā sfērā viņu valstī.
Pētot tiesību normas patvēruma jomā, autors secinājis, ka Patvēruma likums 2013.gada 24.oktobrī, ticis grozīts, lai pilnveidotu patvēruma procedūru un nodrošināt tās efektivitāti situācijā, kad būtiski pieaudzis patvēruma meklētāju skaits, kā arī pārņemt ES tiesību aktu prasības patvēruma jomā. Piemēram, lai veicinātu to personu integrāciju Latvijā, kurām piešķirts alternatīvais statuss, paredzēts segt valsts valodas apguvei nepieciešamās izmaksas. Līdz šim Patvēruma likums paredzēja šī pabalsta saņemšanu tikai bēgļiem;
Autors vēlas atzīmēt, ka jautājumi par Bēgļu lietu departamenta lēmuma par atteikumu piešķirt bēgļu statusu apstrīdēšanu ir jāuzskata par sevišķi sarežģītām administratīvajām lietām un jāizskata koleģiāli - triju tienešu sastāvā. Kā arī, būtiski ir atzīmēt, salīdzinoši bieža likumu nomaiņa ir saistīta ar ES centieniem izveidot Kopējo Eiropas patvēruma sistēmu, kurā tiktu līdzsvarotas patvēruma meklētāju iespējas lūgt un saņemt starptautisko aizsardzību. Tādēļ pieaug arī to ES tiesību aktu skaits, kuru prasības ir jātransponē Latvijas Republikas tiesību aktos. Tādējādi pašreizējais Latvijas Republikas patvēruma procedūras tiesiskais regulējums balstās uz ES direktīvu prasībām un līdz šim Latvija nebija saskārusies ar nopietnu ES institūciju kritiku par attiecīgu direktīvu prasību transponēšanas trūkumiem vai kvalitāti.
…
Lai varētu raksturot bēgļa statusu, autors uzskata, ka ir jādefinē šis termins. Tātad, pēc autora domām, šo terminu var skaidrot tā: bēglis ir persona, kas mēģina izbēgt no savas dzīvošanas un eksistences nepieņemamiem apstākļiem. Pētot tēmu „Bēgļu tiesības Latvijas Republikas tiesību sistēma”, autore secinājusi, ka ir notikušas būtiskas izmaiņas direktīvās, kas nosaka standartus, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu.
