Ir samērā grūti vēl kaut ko jaunu pateikt par Freidu un Jungu. Manuprāt, neviens filozofiskais virziens nav tik plaši interpretēts kā Freida un Junga psihoanalīze. Freida teorijas ietekme plaši saskatāma gan medicīnā (psihiatrijā), gan filozofijā, gan literatūrā un mākslā, gan noteikti arī pedagoģijas zinātnēs.
Psihoanalīzes ciltstēvs ir Vīnes ārsts Zīgmunds Freids (1856.-1939.), taču šodien daudzi uzmanību pievērš tieši viņa līdzgaitniekam un darba turpinātājam Cirihes ārstam K.G.Jungam (1875.-1961.). Ne viens, ne otrs nekad pretendējuši uz filozofu statusu, taču viņu mācība skar būtiskas cilvēciskās esamības problēmas.
Sāksim ar Freidu uzksatiem par cilvēka psihes struktūru. Mūsdienās, jo īpaši ASV un Rietumeiropā ir ļoti populāra psihoanalīze, pastāv plaši sazarots, uz Freida metodēm balstīts ārstniecības tīkls. Tai pat laikā Freida teorija tiek arī izsmieta un pelta, nosaucot to par īpaši nezinātnisku (pats Freids pretendēja uz zinātniskumu).
Freida pamatidejas saistītas ar neapzinātās psihiskās darbības analīzi, tās principu atklāšanu, kurā palīdz kopums, ko veido cilvēka socialā pieredze, raksturs. Freids īpašu uzmanību pievērš sapņiem, pārteikšanās gadījumiem u.tml. Psihoanalīze nodarbojas ar jautājumu, kā neapzinātais ietekmē apziņu, cilvēka rīcību, citiem vārdiem – tā ir mācība par bezapziņu. Tajā uzkrājas cilvēka nerealizētās vēlmes, traumējoši notikumi, lieli pardzīvojumi un šifrētā veidā izpaužas cilvēka apziņā. Tā rodas neirozes un citi psihiski traucējumi, kurus ārsti parasti mēģina ārstēt tikai ar medikamentiem, taču tādā veidā var nomākt slimības simptomus, bet ne iznīcināt pašus iemeslus.
Freids uzskata, ka cilvēkā mīt 3 spēki – dziļi zemapziņā apslēptais “Tas” – Id, neitrālais “Es” – Ego, un “Super Es” – Superego.…
