Nezaudējot no dzimšanas līdzi dotās pērles un dimantus, gars ir mūžīgs aristokrāts, kura privilēģija ir sapratne un novērtēšana pret tām lietām, drīzāk jūtām, kuras dod laimes Himalajus, neaizmirstot, ka zem milzu kalniem kāds vēl kuļas pa pauguriem. To mazo kalnu glāstītāji ir visu zaudējuši nabagi, kas skaudīgi vēro aristokrātu tik daiļos izsmēķus, kuri ar spožumu un grāciju veļas no it kā nesasniedzamajām virsotnēm. Dižciltīgs gars sēž katrā un gaida tā atrašanu, jo pazaudēt un atkal atrast spēkus apjēgt savu dižciltību ir mūsu visu lielā dzīves misija. …
