Agrā rītā, saulei lecot, izgāju laukā... Paskatījos augšup, un pār manu galvu, it kā dzimteni sveicinot, aizlidoja gulbju pāris, kas atgriežas no siltajām zemēm. Zemu, zemu laidās šie tālā ceļojumā nogurušie putni, un man neviļus radās vēlēšanās pacelties tiem līdzi. Pret sauli! Es arī lidošu pret sauli! Bet- kur ir mani spārni? Jā, saka jau- ir tādi savādi putni, kurus sauc cilvēki. Viņiem nav spārnu, bet tie visi vēlas lidot... Muļķa putni- vēlas pieaudzēt spārnus miesai, kad doti tie ir dvēselei... gluži kā gulbji spēj pacelties spārnos, arī cilvēku dvēselēm, domām, cerībām ir dotas spējas laisties pāri laukiem, virs padebešiem.
Es raugos brīvajā putnu lidojumā un domāju par gara brīvību un neatkarību. Laimīgie putni... Tiem ir sava debess, sava saule, uz ko tiekties. Tie dzīvo debesīs, kas nepieder nevienam, bet reizē pieder visiem. Gulbji var pacelties un lidot vienalga kur... Bet cilvēki? Kādēļ mēs tā nevaram? Kādēļ mēs paši sevi ierobežojam? Kādēļ liedzam savu brīvību? Jā, saka, ka esam brīva tauta, neatkarīga tauta un varam darīt visu. …
