Grāmata „Vilks Vienacis”(1996) radās no autora slimības- viņš pēkšņi strauji zaudēja redzi. Šo pasaules deformāciju Kronbergs mēģināja atveidot dzejā, kur Vilks Vienacis ir, no vienas puses, autobiogrāfisks tēls, no otras- ārkārtīgi ietilpīga un iedarbīga senskandināvu mitoloģijā sakņota metafora. Krājuma uzmanības centrā ir jautājums par to, kas īsti ir redzēšana- vai ar divām acīm var ieraudzīt vairāk nekā ar vienu, ko nozīmē redzēt „uz iekšu”, galu galā Vilks Vienacis nonāk pie secinājuma, ka „valoda ir redzēšana/ valoda ir trešā acs”. „Vilks Vienacis” ir dzejoļu cikls, kas attēlo tā „liriskā varoņa” dvēseles drāmu, eksistenciālo cīņu par līdzsvara un identitātes atgūšanu pēc acs zaudēšanas šoka, kad viņam šķiet, ka pasaules, kas bija pirms tam, vairs nav un nekad nebūs un viņam pašam no haosa jārada sev jauna pasaule. Pēc maldīšanās pa kosmiskajiem, vientuļajiem bezdibeņiem Vienacis cikla beigās atkal nokļūst uz zemes, pasaule atkal paveras viņa skatam. Šī cikla lasīšana ir kā maldīšanās pa tumsu, kā murgains sapnis. …
