R.Bērtona rakstā melanholija tiek apskatīta no pavisam cita rakursa, ja V. Šmida darbā tā tika saistīta tikai ar notikumu, pieredzi, kas izraisa melanholiskas domas, tad R.Bērtona darbā tiek parādīts kā caur fizisku stāvokli, sajūtām veidojas garīgs stāvoklis. Ja V. Šmida rakstā melanholijas pamatā ir nokavēta situācija, bezcerīgs stāvoklis, šķiršanās un atteikšanās pieredze, nāve, zaudējums, tad R. Bērtona rakstā melanholijas pamatā ir pārāk karsts, sauss, mākoņains, auksta, miglains, gaiss, ķermeņa nehigiēniskums u.c. Galvenā atšķirība darbos ir pamatam, uz kura tiek konstruēts melanholisks noskaņojums. Kā arī V.Šmida raksts vispārīgi skaidro melanholijas fenomenu, bet R.Bērtona raksts jau specifiski apskatījis vienu melanholijas rašanās aspektu.
Abi autori norāda, cik svarīgs ir simetriskums, līdzsvars, mērenība starp polaritātēm, labo un slikto, priekiem un skumjām, auksto un karsto.
Abu autoru skaidrojums ir vienlīdz loģisks melanholijas pamats, tomēr skatoties dziļāk, es vairāk piekrītu V. Šmidam, jo viņa skatījumā melanholija ir dziļāks process, kas rosina nozīmīgākas un ilgstošākas pārdomas, melanholiju, nekā fizisks stāvoklis, kuru ietekmē gaiss, kas vienu dienu var būt pārāk karsts un nomācošs, nākamajā jau nē, kā arī mūsdienu izgudrojumi sniedz atvieglojumu, lai tas nebūtu nopietns pamats. Savukārt, melanholija, kuras pamatā ir notikums, izraisa dziļāku sērīgumu, pārdomas, ar ko nav tik viegli samierināties, pieņemt.
Melanholijas pētniecībā, manuprāt, būtu interesanti pievērsties jautājumiem vai cilvēks apzināti var būt sērīgs un vai pēc pozitīvās domāšanas laikmeta cilvēkus piemeklēs melanholijas laikmets.
…
