Apgaismība ir cīņa pret aizspriedumiem un tumsonību cilvēka gara dzīvē, tā ir cīņa par labāku sabiedrisko iekārtu, tikumiem, politiku un sadzīvi. Apgaismības pamatā ir ideālistisks uzskats par apziņas un prāta noteicošo lomu cilvēka dzīvē. Pasaule tiek uztverta kā labi konstruēta un racionāli organizēta mašīna. Cilvēka uzdevums ir izdibināt šīs mašīnas mehānismu, lai veiksmīgi varētu tajā dzīvot un darboties, kā arī apgūt to. Cilvēkam ir arī emocijas, bet tās bieži vien traucē, tādēļ cilvēks pilnībā nezin savu dabu, lai saprātīgi varētu virzīt savu dzīvi. Galvenie atzinumi par cilvēka dabu ir: nepieciešama pašapziņa jeb spēja izzināt sevi, viss tiek skaidrots kā objektīvas nejaušības, ja gadījumā notiek kas neparedzēts.
Sen Simons paziņo, ka valsts un sabiedrības ideāls ir - valstij ir jāatdarina rūpnīca. Par reliģiju Voltērs saka: "Reliģija radās tad, kad satikās muļķis ar krāpnieku". Reliģija tiek stipri kritizēta un pieskaitīta māņiem, bet tajā pašā laikā Dievs it kā eksistē, jo tieši Viņš ir radījis šo mašīnu. Dievs tiek pasludināts par racionāli organizētu dabu - tas ir panteisms.
Tomēr visas šīs idejas izplatās tikai ierobežotā sabiedrībā, jo tauta kopumā ņemot ir neizglītota. Gala rezultātā izkristalizējas uzskats, ka masas ir aizspriedumu nesējas savas nezināšanas dēļ.…
