Kopsavilkums
1. Šūnu proliferatīvās spējas nav bezgalīgas. Katram šūnu tipam ir raksturīgs noteikts dalīšanās reižu skaits.
2. Šūnu novecošanās ir ģenētiski ieprogrammēta. Par to liecina atšķirīgas proliferatīvās spējas dažādu sugu pārstāvju šūnām; atklātie novecošanās gēni; ģenētiskas priekšlaicīgas novecošanās slimības; izmaiņas DNS molekulā (telomēru DNS zudums) šūnu dalīšanās gaitā.
3. Šūnām novecojot, tajās uzkrājas dažādi šūnas struktūru bojājumi (t. sk. mutācijas), kas viens otru pastiprina. Samazinās šūnu adaptācijas spējas.
4. Šūnu bojāejas iemesli ir dažādi. Tie var būt gan kāda āršūnu vides faktora iedarbība, gan arī pašas šūnas bojāejas programmas realizācija. Šūnai kaitīga faktora spēcīga iedarbība izraisa šūnas nekrotisku bojāeju, ko parasti pavada iekaisuma reakcija.
5. Biežākais fizioloģiskais šūnu bojāejas veids ir apoptoze - šūnas pašiznīcināšanās programmas realizācija. Šūna sabrūk apoptotiskos ķermenīšos, šūnas saturam nenonākot āršūnas vidē. Daudzšūnu organismiem apoptozes regulācijā piedalās tie paši gēni, kas ir iesaistīti šūnas cikla regulācijā: MYC, TP53 u.c. Tādējādi tiek uzturēts optimāls ķermeņa šūnu skaits.
…
