„Dinamiskas, straujas, nemitīgā attīstībā un notikumu centrā. Šie vārdi un frāzes precīzi atspoguļo 21. gadsimta sabiedrisko attiecību raksturu. Patiešām, var apgalvot, ka nekad agrāk sabiedriskajām attiecībām nav bijušas tik lielas iespējas. Arvien vairāk un vairāk organizāciju – vai tās būtu valstis, karaliskās ģimenes, ātri augoša plaša patēriņa preču ražotāji vai vides aktīvisti – aptver komunikācijas nozīmi. Tā kā organizācijas izprot sabiedrisko attiecību nozīmi, nozare plaukst un profesionālu komunikāciju speciālistu ietekme aug.’’1
PR ir profesija tikai tādā gadījumā, ja pamatojamies uz arodam labvēlīgām definīcijām, turklāt arī tad virkne jautājumu paliek atklāti. Bargākie kritiķi PR neuzskata par profesiju (Wylie, 1994). Viņam šķiet, ka PR apmierina tikai vienu profesijas kritēriju, t.i., skaidri definētu un kopēju zināšanu bāzi.
Citiem pētniekiem (Grunig, Hunt, 1984) ir pretēja nostāja, tie strikti nepieprasa valsts akreditācijas kontroli visiem PR jomā strādājošajiem, taču atrod iespēju PR dēvēt par profesiju, neiesaistoties strīdos.2
PR uzdevumi un darbība
Sabiedriskās attiecības (turpmāk tekstā PR) sniedz sabiedrībai zināšanas par svarīgiem jautājumiem, piemēram, sociālo taisnīgumu, vidi, valdības politiku, globālo tirgu un reliģijām. Tās panāk, ka dzird tos, ko citādi nepamanītu, un atklāj sabiedriskām debatēm jautājumus par dzīves mainīguma nozīmi. Savās manifestācijās tās sapulcina kopā tos, kas atrodas pretējās pozīcijās, un meklē veidus, kā nogludināt atšķirības un atrisināt konfliktu.…
